GO BACK
        TO MENU

        Kamēr pārziemojām Meksikā, mūsu mājā padzīvoja draugu ģimene. Izvācām visu, izņemot lielās mēbeles, un salikām pirtsmājā ar domu, ka brauksim mājās un tad jau skatīsimies, kas no tā visa vajadzīgs. Mēs jau divas nedēļas esam mājās un vēl joprojām eksperimentējam, ko un cik daudz mums patiesībā vajag. Šajā rakstā izklāstīšu mūsu eksperimentus un droši vien arī pa kādai atziņai, cik ļoti esam saauguši ar savām mantām. Aiziet!


        Mēs par šo jau esam rakstījuši iepriekš, bet atkārtošana zināšanu māte. Katru reizi, kad pārvācamies, mums ir dota lieliska iespēja izrevidēt visu savu iedzīvi. Bet to var izdarīt arī tad, ja paliek dzīvot tajā pašā mājā. Nū, tehniski mēs izvācāmies no savas mājas, bet tagad, pēc trīs mēnešu pārtraukuma, ievācamies atpakaļ tajā pašā mājā. Eksperimentu kārtā gribējām kārtējo reizi sevi izaicināt. Šoreiz – vai visas mantas (kuras tāpat ir tik minimālas, cik likās var būt) mums patiešām ir nepieciešamas? Ja tālāk rakstu lasīt negribas, tad īsā atbilde ir vienkāršs nē.

        // padzīvot tukšumā

        Kad atbraucām mājās no Meksikas, baigi nolūzām. Izrādās tā ceļošana var tik dikti izsūkt, ka nav spēka no grīdas pacelt savas netīrās apakšbikses. Atbraucām, instinktīvi izlikām somu saturu uz grīdas (jo bijām pārliecināti, ka nākamā dienā tiks darbināta veļas mašīna, un tas bardaks tiks ātri novākts) un, bladākš, no rīta nebijām nekādi vācēji. Vācēji mēs nebijām vēl kādas četras dienas un tad arī tikai pamazām, pamazītēm. Tagad ir pagājušas divas nedēļas, un mūsu darbistabā vēl joprojām stāv kastes, kuras kaut kur jāaizved, kaut kam jāatdod vai vienkārši jāizkrāmē.

        Pirmo nedēļu nodzīvojām totālā tukšumā, jo viss vēl bija pirtsmājā. Pēc garās nedēļas nogales sapratām, ka virtuvi tā kā vajadzētu atlikt atpakaļ, citādi mēs ēdam kartupeļus un brokoļus bez sāls. Virtuvi sakrāmējām (kā – par to nākamajā sadaļā), arī gultas veļu izņēmām un samazgājām, dvieļus sariktējām, bet viss pārējais stāvēja pirtsmājā. Man dikti patīk šo konceptu – padzīvot tukšumā – stāstīt kapsulas garderobes lekcijā, kur iesaku padzīvot ar tām dažām drēbēm skapī, kuras izturējušas drastisku skapja tīrīšanu. To galīgi nepaliek daudz, bet es ticu, ka tukšumā var sajust divas lietas.

        Tukšās telpās ir kaut kāda maģija.

        Pirmkārt to, ka īstenībā man ir gana ar to, kas man jau pieder. Tas izklausās pēc tāda pašattīstības grāmatas tekstiņa, bet šajā sajūtā ir ļoti liels spēks. Tajā, ka pilnīgi pietiek ar to, kas ir. Ka var ne tikai izdzīvot, bet patiesībā gana labi padzīvot. Ka var arī paēst no tiem ēdienu krājumiem, ka var uzģērbt tās dažas drēbes, kuras palika skapī pēc skrupulozas pārskates, un ka mierīgi var mazgāt biežāk dvieļus, lai atstātu tikai tos pašus mīļākos. Domu sapratāt. Šī sajūta iedod baigo brīvību, jo nav jāskrien uz veikalu kaut ko aši iegādāties. Nav vajadzības stresot par naudu, kuru konstanti gribas iztērēt. Var vienkārši padzīvot tāpat, kā ir. Šad tad cilvēki piemin, ka ir šādi rīkojušies, kad viņiem nav bijis naudas. Darbā kaut kas nobrūk, un ļoti jāpievelk jostas. Tā jau ar mums visiem laikam, bet gribētos iedvesmot šādi padzīvot tad, kad nauda ir. Netērēt tad, kad ir kāds eiro palicis pāri pēc rēķinu nomaksas. To mēs tagad mācāmies vairāk par visu!

        Otrkārt, padzīvošana tukšumā iedod saprašanu, kas ir īstās vajadzības. Ne iegribas, ne man dikti patīk, bet reālas vajadzības. Es, piemēram, pēc neilga laika aizskrēju uz pirtsmāju pakaļ svecēm un šķiltavām, jo ļoti vajag to sveces siltumu un gaismu vakarā. Tā tāda abstrakta vajadzība, bet, jā, mums ziemā tas iedod tik daudz, ka vajag. Sveces dedzinām, lai vakaros nomierinātu prātus un veiksmīgāk uzsāktu nākamo dienu. Mums vajadzēja garšvielas un tējas. Tām aizgājām pakaļ ļoti ātri, jo mums garšo labs ēdiens.

        Manā skapī ir palikuši 12 apģērba gabali – divas kleitas, vienas bikses, divi t-krekli, divi krekli un 5 džemperi (divi biezie un trīs plānie). Tas ir ļoti maz, jo katru dienu sanāk vilkt gandrīz to pašu, jo mājas nav zeķubikšu (tāpēc kleitām īsti jēgas nav). Katru dienu velku savas mīļākās melnās bikses un gaidu, kad mana vajadzība pēc citām biksēm izlīdīs ārā. Kad meklēšu citas bikses, es zināšu ļoti precīzi, ko meklēju. Es jau tagad zinu, tik nogaidu to simtprocentīgo jā.

        // padzīvot kastēs

        Šī ideja nāk no “Minimalism” filmas (neesiet redzējuši, noteikti noskatāties): salikt visu iedzīvi kastēs un ņemt ārā tikai to, ko reāli savajagās. Mums visa iedzīve jau bija salikta kastēs, bet ārā krāmējam tikai to, kas nepieciešams. Ideja tāda, ka kastes stāv pieejamā attālumā un ka tām ir iedots kāds termiņš. Tās tur nevar stāvēt mūžīgi. Mēs sev pateicām, ka dodam dažus mēnešus, lai izņemtu nepieciešamo. Viss pārējais, kas palicis kastēs, jāved uz labdarību. Lai mantas dzīvo normālu dzīvi un tiek lietotas!

        Mājas brīvā istaba šobrīd ir pārtapusi par mazu noliktavu. Tik ilgi, kamēr tiksim galā ar visām mantām.

        Tā mums pirtsmājā stāv priekšnama kumodītes saturs. Es pat neatceros, kas mums tajos dažos plauktos stāvēja, bet kaut kas jau tur bija. Kamēr bijām Meksikā, es izdomāju, ka mums vispār to kumodi tur nevajag. Liksim istabā, kur bērnam būs mantas. Priekšnamā pietiks ar mazu plauktiņu, kur nomest atslēgas un maku.

        Mēs neesam izņēmuši tosteri, rokas blenderi un mikseri. Visas tās lietas varam sadarīt ar citiem rīkiem mūsu mājā. Mums nav savajadzējušās pavārgrāmatas, jo receptes vienmēr meklējam internetā. Mūsu gadījumā grāmatām nav jāstāv mājās, lai tiktu vienreiz gadā pārlapotas. Citās mājās tās tiks skatītas un mīļotas daudz vairāk. Mums vajag tikai divus gultas veļas komplektus un sešus dvieļus (četrus mums un divus Rū). Mums galīgi nevajag tik daudz. Un ja savajadzēsies, tās lietas vienmēr var sagādāt. Tad tā būs īsta vajadzība, izmeklēts pats labākais un iegādāts, ne vienkārši stāvēs mājās, jo varbūt kādreiz.

        // mēs un mūsu lietas

        Mums ir īpašas attiecības ar lietām. Mēs tām iedodam sajūtu, novērtējumu, atmiņas un nozīmi. Mums bieži liekas, ka mēs bez tām nevaram dzīvot, bet varam. Es nesaku, ka vajag dzīvot bez lietām, bet ieteiktu apdomāt, cik bieza saaugšanas kārta mums ar mantām ir. Lai nesanāk tā, ka kaut kas pazūd vai saplīst, un sirds sāp, it kā pazustu suns.

        Mums bija iespēja trīs mēnešus padzīvot tik ar to, kas ielīda vienā lielā mugurasomā. Un pieredzēt daudzas mājas, kuras iekārtotas katra pa savam. Pēdējo pusotru mēnesi dzīvojām Airbnb mājā, kur bijām pirmie viesi. Tā īsti nebija iekārtota, jo uz gultas bija viens gultas veļas komplekts, bija tikai trīs dvieļi, divas krūzes, katram pa dakšai un karotei (un vēl šis tas, bet viss pa divi, trīs). Ar īpašnieku sarunājām, ka šo to tomēr iegādāsimies, lai varam normāli pagatavot ēst, bet pirkām pašu nepieciešamāko. Pa šo laiku mums saplīsa abas glāzes un viena krūze, un kafiju padzērām no vienas tases. Vienkārši padalījām rīta kafiju vienā krūzē. Šie trīs mēneši mums iedeva sajūtu, ka patiesībā mums patiešām gaužām maz vajag. Un to, ko vajag, gribas tādu patiesi kvalitatīvu, nevis taigerī iegādātu. Gribas investēt lieliskā blenderī, kas var sataisīt arī riekstu sviestu. Un skapī salikt mīļākās, sev pašūtās drēbes. Gribas atstāt telpu brīvu no mantām, kuras netiek cilātas gadiem. Gribas skapi likt tikai tad, kad patiešām pietrūkst vietas, kur salikt esošās lietas.

        Kā ir ar tevi un tavām mantām? Vai viss ir īpaši izvēlēts, izlolots, bieži izmantots? Un varbūt kāds tosteris un pavārgrāmata var doties uz jaunām mājām, kā tas bija ar mums?


        Tukšie plaukti mūs mulsina, bet arī ļoti priecē.

        Ā, un vēl mēs mācāmies atstāt tukšus plauktus. Virtuvē atstājām tikai pašu nepieciešamo. Viena kaste ir ar “nevaram īsti saprast” mantām, kurām iedoti daži mēneši. Ja netiks izmantotas šajā laikā, tad dosies uz jaunām mājām. Tā mums virtuvē sanāca, ka ir diezgan daudz tukšu plauktu, jo nav, ko tur ielikt. Parasti es visas mantas izliku pa plauktiem tā, lai katrā kaut kas stāv, bet šoreiz pieņēmām lēmumu, ka tā nedarīsim. Atstāsim pavisam tukšus un mācīsimies nepiekraut ar jaunām lietām. Tukšie skapji ar mani runā, bet šobrīd es vēl māku tiem runāt pretī.

        32 COMMENTS
        Angie

        Manuprāt, lietām jākaplpo cilvēkiem, nevis cilvēkiem lietām. Un – atkal, manuprāt – gan patēriņš (consumerism), gan tāds minimālisms, kas jau draud ieslīgt kultā, sanāk kā vienas monētas divas puses. Gan aptrakuši patērētāji, gan dedzīgi minimālisti ir līdzīgi tajā, ka viņu dzīve, vismaz no malas skatoties, riņķo ap lietām. Nē, nu, katram savs. Ja patīk, ka māja ir kā neiekārtota viesnīca, karogs rokā. Es pat saprotu, ka tur ir savs šarms. Kādu brīdi. 🙂 Bet principā – lietas noder, dzīvi padara vieglāku un to izdaiļo (ja tās ir apdomāti izvēlētas un atrodas saskaņā ar paša priekšstatu par komfortu un estētiku). Cilvēkam jādzīvo sava dzīve un jānodarbojas ar savām iecerēm, tostarp, lietojot priekšmetus, kas to palīdz izdarīt sekmīgāk un priecīgāk. Nevis nepārtraukti jāpērk kaut kas vēl vai nepārtraukti jāfunktierē, kā no lietām atbrīvoties. Jā, var iztikt “ar mazumiņu”, nu labi, var. Visādi var. Vai noteikti vajag? No offence, vnk pārdomas, kas radās.

        Kaija

        Mums pus dzīvoklis tādās kastēs ar termiņu gads. No savām mantām atbrīvojos viegli, bet vīrs gan nē. Sabāž maisā drēbes ar domu,ka nēsās ” pa laukiem”,bet ziniet, laukiem jau drēbju vairāk kā ikdienai 😀

        Laura, pastāstiet par dēla mantām. Kādas rotaļlietas viņam ir, ko viņam dāvina radi svētkos utt. Dēlam 5 ar pus gadi un uz veikalu paliek grūti aiziet. Visur Pūķu tēma un nevar no tā izbēgt. Īsumā kā nejusties vainīgai par to,ja kaut ko nenopēŗk,jo mājās mantu jau gana?

        Laura

        Par bērnu mantām (vairāk mūsu stratēģiju) publicēšu drīz vienā ierakstā blogā. Mums gan šobrīd ir jātiek galā tikai ar ciemiņiem, kas grib kaut ko uzdāvināt, jo mums bērns vēl maziņš. Viņam tādas lietas vēl galīgi nav aktuālas, tāpēc vēl nezinām, kā rīkosimies. Kad pienāks laiks, tad noteikti arī domāsim 🙂

        Zane

        Esmu vecās audzināšanas “produkts”. Sākot no praktiskā līdz emocionālajam.
        Pēdējo divu gadu laikā piedzīvoju milzīgas pārmaiņas manā dzīvē. Izšķīros ar vīru un biju spiesta doties projām no mājām, kuras tiešām sauc par savām mājām. Tur es mīlēju katru stūrīti – no katra leņķa raugoties, izjutu tādu kā baudu, ka šis viss ir mūsu pašu izveidots un izlolots.
        Nu lūk, biju spiesta ar diviem puikām doties projām no šīm mājām – uz īrētu dzīvokli, kas bija kā pārcelšanās bāze – vieta “pagaidām”.
        Mans pagaidām mijās ar dziļu depresiju un ieilga uz veseliem diviem pilniem gadiem.
        Vai kādam ir bijusi tāda pieredze, kad Tu ievācies mājās, kur nekas – nekas neliekas Tavs? Tā jutos es, bet savas depresijas ieskauta, ar dažām mantām, ko biju paguvusi paķert no mājām, pierunāju sevi iekārtoties – nu vismaz tā, ka varu bez grūtībām visu sameklēt un lietot.
        Visvairāk nomāca raibās sienas, kas tur bija. Tās mācās virsū kā melna darva.
        Pašas sagleznotās gleznas es vai nu steidzami kādam atdāvināju, vai krāvu vienā kaudzē, stūrī, jo pie tām raibajām sienām pielikt neko nebija iespējams.

        Divas nedēļas atpakaļ pārvācāmies un jaunām mājām, kur ar dzīvokļa simnieci vienojāmies, ka tur visas sienas nokrāsos tā kā es vēlētos. Tika izdarīts.
        Nu jau lielākā daļa mantu ir izliktas, jo virtuve jālieto. Drēbes sašķiroju un lielu daļu aiznesu uz labdarība konteineru un atdevu tālāk bērniem.
        Puiku mantas šķirojām kopā – tas bija visemocionālākais pārvākšanās moments. Katra rotaļlieta mums ir ar emocionālu pieskaņu. Taču arī no tām atbrīvojāmies.
        Liela daļa lietu – arī grāmatas, virsdrēbes un apavi, joprojām ir kastēs un maisos. Protams, ka ar domu, ka ziemas jakas jau nevajag pavasarī – jātura. No otras puses, pliks jau ziemā ārā nelīdīsi, var ieskriet humpalā un kādu jaku paķert. Nezinu, varbūt arī jānotura kāds gads maisā, lai bez sirdsdēstiem no mantām atvadītos…
        Bet iesāku ar teikumu, ka esmu vecās audzināšanas produkts. Tad lūk, jebkuras mantas izmešana manī rada milzīgu vainas apziņu…..
        Arī par pārtiku, kas var stāvēt, bet īsti nevienam vairs to negribēsies. Mana vainas apziņa ir mans vadītājs lielāko mana mūža daļu.
        Atceros, ka iegādājos vistu spārniņus, jo cepu cepeškrāsnī medū un sojas mērcē ar ķiplokiem – lieliska uzkoda! Bet spārnu galus griezu nost, jo tie nav īsti ēdami. Un tad ieslēdzās mana vecā audzināšana – tie galiņi jāsliek maisiņā un jāieliek ledusskapī – varbūt kādreiz pie slimošanas, savārīšu buljonu.

        Tāpēc pēdējā laikā piekopju sev derīgu taktiku, atbrīvojoties no mantām un neapēstās pārtikas.
        Es pasaku lietām un vielām paldies par to, ka tās ir kalpojušas man- fiziski skaļi pasaku. Tā, lai sadzird mana vainas apziņa, kas citādi pēc tam mani grauž par manu rīcību.

        Laura

        Zane, paldies, ka padalījies! Domāju, ka tavā stāstā (un arī tavā sāpē) gandrīz jebkurš no mums var saredzēt gabaliņu sevis. Kaut par tiem vistu spārnu galiņiem!

        Inese

        Ak, Laura. Esmu pilnīgs pretstats.
        Mūsu mājās ir ļoti daudz mantu. Pirmkārt, mēs esam daudz- 6 cilvēkiem jau gribi negribi ir daudz lietu. Katram savu. Sākot ar rotaļlietām mazākiem bērniem, dažādiem tehniskiem atribūtiem un iekārtām vecākajam dēlam un kosmētiku un apģērbu vecākai meitai.
        Arī mans darbs- esmu adījumu dizainere- diemžēl neveicina kārtību. Dzija, adatas, projektu lapas, skices utt. To ir daudz. Cenšos to visu sistematizēt, sakārtot, salikt kastēs, bet nav iespējams, jo idejas lido, dzijas kalni vairojas.
        Kas vēl- esmu ievērojusi, ka jūtos neomulīgi- no mantām sterilos mājokļos. Jā, skaisti, kā no žurnāla vāka, bet vai te kāds tiešām dzīvo? Man ir svarīgi visādi nieciņi, kaltēti augi vāzēs, māla figūriņas, bildes rāmīšos, magnēti pie ledusskapja utt. Un grāmatas! Mums to ir daudz. 3 skapji. Katrā istabā. Sākot ar Raini un Aspaziju un beidzot ar pavārgrāmatām. Ļoti daudz bērnu grāmatas. Vārdu sakot, uzskatu, ka mājās jābūt, kur piesiet acis, izpētīt, pataustīt.
        Ak jā- arī istabas augu man ir daudz.
        Vārdu sakot, mana ideālā māja nav tāda, ka šeit bildēs un aprakstā. Bet tā jau ir- katram savs.

        Laura

        Man patika, ka tu to visu uzrakstīji, jo patiešām katram savs. Man pašai patīk, ka var piesiet aci, bet citu mājās, ne savējā 😀 Tad dodos pie draudzenes pētīt viņas jaunākos, skaistos keramikas izstrādājumus.

        Gunta

        Jauks rakstiņš! Vienmēr esmu bijusi sava veida minimāliste lielākoties gan tāpēc, ka nekad nav sanācis pelnīt daudz naudas. Un tagad, kad šis minimālisms top par modes lietu, tā kā beidzot sajūtos forši, kā normāls cilvēks – he he! Priecājos patiesi par visu šo minimālisma, liekā nepirkšanas modi, kurstību. No sevis vēlos piebilst, ka ļoti interesējos par tādu lietiņu kā “upcycling” – kad vecas lietas iegūst jaunu dzīvi nedaudz transformējoties. Džemperis tiek izārdīts un atgriežas savā sākumstadijā, par dziju un tiek radīts kas jauns un tml. Vecas mēbeles, kas tiek atjaunotas – mmmm, ļoti patīk. Mums ar draugu ir skaists, nedaudz veclaicīgs skapis, kas tika atjaunots, ļoti mīļš. Un šīs lietu transformācijas iespējas ir tik tiešām plašas un lieliskas lai realizētu savu radošo dzirksti, potenciālu.

        Laura

        O, forši! Jā, noteikti kādos rakstos minēšu, kā mēs mājās veicam upcycling 🙂

        Alise

        Jūs daudz rakstāt par minimālismu un plānošanu, ka tas viss ietaupa laiku. Kā jūs pavadāt šo ietaupīto laiku? Vai lasāt labu literatūru? Nodarbojaties ar kādu mākslas veidu? Dārzkopību? Sociālo darbu? Apmeklējat kultūras pasākumus? Daudz sportojat? Labprāt palasītu, kā veidojas tas līdzsvars. 🙂

        Laura

        Ļoti foršs jautājums, un par šo vajadzētu uztapināt bloga ierakstu. Bet īsumā ir tā, ka es varu izvēlēties baigi maz strādāt, daudz laika pavadīt ar bērnu, investēt savu laiku jaunās idejās, lasu grāmatas un veicu citas foršas nodarbes 🙂

        Egija

        Pilnībā atbalstu mantu izšķirošanu, izvērtēšanu, atdošanu, pārdošanu. Tomēr neesmu atradusi vēl īsti atbildi uz to, kā rīkoties ar bērnu lietām. Domājot par vēl kādu ģimenes pieaugumu, nevaru saprast, vai pagaidām atbrīvoties no nevajadzīgām rotaļlietām, drēbēm, autokrēsliem, šūpuļa utt. (Ar to domāju atsevišķas lietas, ko varētu izmantot nākotnē, nevis visu esošo ekipējumu)No vienas puses tas viss aizņem lieku vietu. Savukārt no otras,negribētos atkal tērēt dažādus resursus to iegādei.

        Laura

        Ļoti foršs (gandrīz kā) jautājums. Mēs šo risinām pavisam vienkārši – mēs mantas, kuras arī gribam paturēt nākamiem bērniem, tagad laižam pa riņķi draugu bērniem. Tādā veidā mantas nestāv pie mums un varēsim dabūt atpakaļ, kad būs tāda vajadzība 🙂

        Lauma

        Paldies par iedvesmu! Kā reiz šajā nedēļas nogalē plānots sākt pārvākšanos no vienas dzīvesvietas uz otru. Par daudz ko jau ir piedomāts un liekās mantas aizvestas labdarībai. Visgrūtāk man personīgi šķirties no dažādiem blociņiem, piezīmēm – jo tā izpaužu savu radošumu, tādas košas atmiņas. Bet redzēs, kā sanāks – tik zinu, ka patiešām kļūst pat brīvāk elpot, kad atbrīvojas no liekā. Tas iedod ne tikai telpu, bet elpu.

        Laura

        Ne vienmēr no visām lietām jāatbrīvojas uzreiz. Citreiz vajag (vai vienkārši sanāk) tās lietas pavazāt līdzi no vietas uz vietu. Es tā ilgi vazāju līdzi savus skolas darbus no Austrālijas, jo tie man pašai patīk un simbolizē baigo atvēršanos, bet tagad sapratu, ka es tos nepārskatu. Plānoju visu smuki safotografēt un tomēr atbrīvoties, jo tie aizņem daudz vietas. Jā, safotografēšana ir viens lielisks risinājums, ja negribas turēt fizisko lietu, bet atmiņu gribas paturēt.

        Ginta

        Paldies par iedvesmojošo rakstu. Man radās praktiskas pārdomas. Domājot par minimālismu skapī – vai tiešām Tev vai Andim nav nevienas t.s. “darba drēbes”? Jaka, ar ko doties sēņot? Ne-izejamie šorti, ar kuriem doties laivu braucienā, krekls, kuru nav bail “sabeigt”, ja gribās ko nokrāsot mājās utt? 🙂

        Laura

        Mums ir dažas šādas drēbes, bet tās pašas drēbes mēs, piemēram, izmantojam sportojot. Sēņot dodos ar tiem pašiem sporta legingiem, laivu braucienā ar ikdienas drēbēm, jo ikdienā nevalkāju kostīmus. Mums ir pa kādam mājas t-kreklam un katram vienas dragājamās bikses, bet nav viens milzīgs plaukts piebāzts ar mantām, kuras izmantojam divreiz gadā 🙂

        Elīna

        Ļoti labs raksts! Vienmēr izlasu visu, kas Jums sakāms ?. Man arī patīk tīras virsmas un, gribētos, lai ir mazāk mantu, kā tagad…tikai jautājums, kā ir tad, ja viens ģimenē domā savādāk, un vēlas paturēt lietas, kas tavuprāt nav nemaz tik nepieciešamas? Jums viss abiem tā organiski sanāk vienoties par lietām, jo līdzīgs skatījums uz esošo situāciju! Prieks skatīties skaistās bildes un lasīt noderīgos rakstus! Paldies!

        Laura

        Mums ir sanācis uzlekt uz viena viļņa, bet visiem tā, protams, nav. Man iedvesmojoša liekas šī sieviete (https://www.youtube.com/channel/UC3_A9yDRB1TMyah5CD0TfyQ). Viņa ir kārtīga minimāliste, bet viņas vīrs – kārtīgs maksimālists. Viņai ir daži video, kurā dalās ar idejām, kā viņi risina dažādus lietu jautājumus 🙂

        Elīna

        Paldies par atbildi un pavisam noteikti aplūkošu ieteikto youtube kontu! Super, iedvesma noķerta! ?

        Elīna

        Cik lieliski izlasīt šo rakstu laikā, kad remontējam savu māju. Pāris reizes esam pārvākušies, katru reizi mantu skaits tiek samasināts, bet ar laiku tas tomēr atkal pieaug. Tagad saprotu, ka arī šajā jautājumā sevi vienkārši jadisciplinē. ?
        Skatoties uz skaisti gaišā interjera bildēm mani pārņem mazā skaudība, ak, kā gribētos arī savu māju veidot šādā stilā, bet ir tik ļoti bail – aug divas aktīvas meitenes, un ir jau piedzīvotas pirmās sāpes par gaišu lietu norakstīšanu.. ?
        Mums ir diez gan maza vietiņa virtuvei un es ļoti uztraucos, ka visam nepietiks vietas, bet Jūsu raksts raisīja pārdomas. Izlasot šo rakstu, es beidzot pieņēmu lēmumu (prātoju par to jau mēnešiem ilgi), ka tomēr nevajag mums veidot piebūvi virtuvei, lai novietotu ēdamgaldu, gan atradīsim tam vietu jau esošajās telpās. Un pietiks vietas arī visam pārējām, mums ģimenē pagaidām pat nav neviena, kurš ļoti mīlētu rosīties virtuvē. ?

        Ieva

        Tieši pavisam nesen izkārtoju visas daudzās kastītes ar kukurūzas miltiem, aizstāvējušos kakao, utml. Puse no viena virtves plaukta bija ar lietām – ja nu pa gadu ievajadzēsies. Vairāk kā gads ir pagājis, bet tā arī nav ievajadzējies. Secinājums viens – šīm lietām vairs nebūs būt manā virtuvē. It kā sīkas pārmaiņas, bet gandarījums par vietas atbrīvošanu foršs.

        Paldies par rakstu!

        Kate

        “neesiet redzējuši, noteikti noskatāties” jā, šis iegrieza acī sāpi, ja tā var teikt 🙂 citādi paldies par rakstu!!! Tieši bija doma šitā pamēģināt.

        Kad beigsies remonts manās mājās, tad, ujjjjj, cik radikāli pievērsīšos minimālismam!

        Bet man ir viens ieteikums. Gramatika, gramatika…
        Lūdzu, neņemiet ļaunā, bet izlasiet šo: http://vardotaja.blogspot.com/2013/09/paveles-izteiksme-istenibas-izteiksmei.html
        Vizuāli pievilcīgā un “tīrā” blogā patiešām piestāvētu arī “tīrs” (mazāk kļūdains) teksts.
        Priekā!

        Ilze

        Es neizlasiju vel rakstu, bet man tik ljoti patik tas gaishums, kas ir redzams bildes, ari es tadu gribetu savas majas, kur pagaidam valda milzigs haoss un parak daudz lietas – manas, viira un divu bernu parak daudz lietas :O
        Jautajums ne pa temu – kur var atrast tik skaistus, baltus kreslus? 🙂

        Smieklīgi, bet man ir tas pats ar spoguli 🙂 Jau gadu iztieku ar to vienīgo, kas ir vannasistabā – redzu sevi knapi līdz pusei. Kas to būtu domājis, ka var iztikt bez spoguļa! (Droši vien aiztaupa zināmus kreņķus, jo parasti taču spogulī saskatām visādas vainas un trūkumus!).

        Laura

        Mums tieši tāpat. Mēs neredzam, kā viss, kas uzģērbts, izskatās kopā, bet laikam arī nevajag, jo nav tik traki 🙂

        Laura

        Tukšumā ir baigā burvība – ļoti iesakām vismaz pamēģināt. Rakstā ir ieteikumi, kā ti izdarīt 🙂
        Par krēsliem runājot, tie ir no Anda tēta uzņēmuma React Design – TON krēsli ??

        Katrīna

        Man bija līdzīga situācija. Kad mēs pārvācāmies uz jaunu dzīvokli, mums principā nebija nekā. Nopirku dažas dakšas, nažus, divas krūzes…vārdsakot, pašu vajadzīgāko, bet uz lapas uzrakstīju, ka vajag lielo nazi (jo bija tikai viens mazais), lielo katlu, blenderi utt. virtuvē, kumodi guļamistabā un apavu skapīti un spoguli priekšnamā, bet nu jau pagājis gads un vēl joprojām nekas no tā visa nav, un nevajag, patiesībā tā pa īstam nemaz nevajag!

        Laura

        Es pilnīgi saprotu, par ko Tu raksti! Man ir saraksts ar lietām, ko mājās “vajadzētu”, un viens no tiem ir spogulis priekšnamā. Jau pusotru gadu dzīvojam bez un dzīvojam tīri mierīgi 🙂 ja spogulis pats atnāks pie mums, priecāsimies, ka būs, bet nav liela stresa, ka spoguļa arī nav.

        Kad pārcēlos ar meitu no vecāku savrupmājas uz Rīgu, pirmos 6 mēnešus dzīvojām 1 istabas dzīvoklī un paņēmām līdzi ļoti maz mantu. Skapja vai kumodes mums nebija – apģērbu uzglabāju divās auduma “kastēs” zem savas gultas. Sezonas mantu uzglabāšanai joprojām izmantojam vecāku māju.
        Pēc tam pārcēlāmies uz 3 istabām ar atsevišķu virtuvi. Daudzkārt vairāk telpas, bet mantu – tikpat. Jau gandrīz gadu dzīvojam ar to, kas ir, nekas būtisks nav nācis klāt. Kad tiek pāri tai sajūtai, ka par visām varēm jaunā mājoklī vajag jaunas lietas, tad iestājas miers. Man drīzāk mājīgumam mūsu pustukšajās sienās pietrūkst telpaugu.

        Laura

        Jā, arī mēs mājās nesam zaļumus, ne jaunas kumodes. Kā Tu saki – kad tiek pāri tai sajūtai, tad paliek daudz vieglāk nepiebāzt visas sienas ar bildēm 🙂

        This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.