Mani sauc Laura, un es ēdu stresu. Labi, neēdu pašu stresu, bet es ēdu visu ko, kad manā dzīvē parādās stress. Un tas tur ir gandrīz katru dienu. Man garšo ēst arī uztraukumos un noguruma stāvoklī. Tā kā mums ir gadu vecs dēls, man ir attaisnojums rīt pilnīgi katru dienu, jo nogurums ir mans kaimiņš. Es paceļu šo tematu, jo man tas ir svarīgs. Tas ir bijis ar mani ļoti ilgu laiku, bet tikai tagad nogatavojos atvērt priekškaru un paskatīties, kas aiz tā slēpjas. Tā vien šķiet, ka šis nebūs vienīgais raksts par šo tēmu, tāpēc šim nosaukums: atzīšanās.
Man ir grūti atzīties, ka es “apēdu” emocijas. Ne jau jums atzīties, bet gan pašai! Es to jau zinu ilgi, bet nevarēju sev to tā pateikt. Man to norādīja Andis, bet viņš par šādu rīcību saņēma tikai nepatīkamu ērcienu sejā ar tekstu “Neaiztiec manas attiecības ar saldumiem!”. Tas ar mani ir bijis, kopš es sevi atceros, bet īpaši to piefiksēju, kad piedzima mūsu dēls. Bija situācijas, kad es skrēju uzreiz uz virtuvi iebāzt mutē šokolādi, kad ieraudzīju bērnam kādu jaunu pumpu. Es pamanīju to sakarību, ka milzīgā stresā un ikrīta nogurumā pirmā doma bija par šokolādi vai kādu citu gardumiņu. Un tā es visu mūžu tieši tā arī esmu darījusi – aizbāžu savu emociju ar cukuru. Kādreiz ar snikeriem, šobrīd ar “labajiem saldumiem” jeb dateļu enerģijas bumbām, šad tad arī ar pārāk daudz augļiem un visbeidzot ar pienotu kafiju. Bet visu pa soļiem.
// bērnība un cukurs
Es ticu, ka tas viss nāk no bērnības. Kaut kur ir izveidojies savienojums, ka grūtas emocijas iet kopā ar saldumiem, un tas padara problēmu daudz dziļāku. Pastāv tāda teorija, ka ja bērnam piedāvā cepumu katru reizi, kad viņš kaut ko ir sasniedzis, viņš, visticamāk, cepumus sasaistīs ar sasniegumiem. Turklāt, ja bērns saņem cepumu, lai nomierinātos, viņš šo cepumu sasaista ar skumjām, dusmām un jebkurām citām “negatīvajām” emocijām.
Tad, nu lūk, esmu pārliecināta, ka šis savienojums manā galvā ir izveidojis sen. Tik sen, ka to neatceros. Tik zinu to, ka visu apzināto laiku esmu apēdusi lielu nogurumu un stresa situācijas. Kā šādu ieradumu atvienot? Man nav ne mazākās nojausmas! Es ļoti apsveru doties pie psihoterapeites tieši šī iemesla dēļ – lai atkostu, kāpēc saldumi man dod tik lielu komfortu grūtajos momentos. Ko es zinu, ir tas, ka šādu atvienošanu nav izdarīt viegli. Vismaz vienam pašam ne. Tāpēc nekautrējos meklēt īstu, profesionālu palīdzību.
// kad es ēdu?
Es jau te minēju – visāda veida stresainās vai nogurdinošās situācijās. Pēc garas un smagas darba dienas mani laimīgu padarīja kāds uzcepts “veselīgs” braunijs. Pēc negulētas nakts mani “paceļ” enerģijas batoniņš (vai Tupla ar kapučīno, ja galīgi traki). Kad ieraugu kādu nepatīkamu ziņu, e-pastu vai komentāru, bieži, pat nedomājot, jau kaut ko graužu.
Šobrīd es to īpaši pamanu, jo nogurumi un stresa situācijas ir vairāk, kopš mums ir bērns. Man ik pārdienas uznāk “viss, es šito vairāk nevaru”, un tad pirmā doma aiziet pie tā, kas mums stāv ledusskapī. Pēdējo gadu es to mazliet klusi novēroju. Klusi tāpēc, ka es skaļi to nevarēju atzīties. Pēcdzemdību laikā biju lauvene par un ap savu ēšanu. Varēju ērkt katru reizi, kad Andis ieminējās kaut ko par stresa ēšanu. Tas nebija īstais laiks. Īstais laiks tam ķerties klāt ir tagad, kad neesmu tik traka lauvu mātīte, kad hormoni neārda ārā manas smadzenes un kad varu mazliet sevi ieraudzīt no malas.
// kā atpazīt emocionālo ēšanu no izsalkuma?
No tā, ko esmu lasījusi ir šis tas interesants, kas varētu palīdzēt atpazīt emocionālo ēšanu no reāla izsalkuma:
- emocionālais izsalkums atnāk pēkšņi. Tas parādās diezgan negaidot un šķiet neatliekams. Atnāk sajūta, ka jāpierijas tūlīt un tagad un ka to atlikt nav iespējams. Toties izsalkums parastais pie mums nāk palēnām.
- emocionālais izsalkums prasa pēc specifiska našķa vai komforta ēdiena. Tas bieži vien ir kaut kas cukurots, kas piedāvās tūlītēju enerģijas lādiņu. Savukārt izsalkums parastais būtu priecīgs par jebkādu ēdienu – arī par kādu krāsnī ceptu dārzenīti.
- emocionālā ēšana bieži vien beidzas pie tukšas čipšu pakas vai jau apēstas šokolādes tāfelītes. Tai nepietiek ar vienu gabaliņu, tai garšo viss uzreiz. Parastā izsalkuma gadījumā ir daudz vieglāk apstāties.
- emocionālais izsalkums nejūtas apmierināts pat tad, kad vēders pilns. Ir tendence turpināt ēst, ēst un ēst, līdz paliek ču-ču slikti. Lieki teikt, ka ar fizisko izsalkumu tā nav, un var pārstāt ēst, kad izsalkums apmierināts.
- un visbeidzot – emocionālā ēšana bieži beidzas ar vainas apziņu. Pārmetam sev, ka apēsta visa šokolāde un ka sāp vēders no friškām.
Es noteikti varu māt at galvu visām augšā minētajām situācijām, jo “been there, done that”. Un tas nekur nav aizgājis, jo mans saldumu rīšanas stāsts turpinās. Tas ir kā ar jebkuru atkarību – tā nekad līdz galam nebūs pazudusi. Alkoholiķim vienmēr jāpiedomā, lai mājās nestāv labs sarkanvīns, smēķētājam nevar būt noslēpta cigarete neparedzētiem gadījumiem un saldumu atkarīgajam visu dzīvi būs jāuzmanās no šokolādēm, kas noliktas veikalā pie kases.
// ko daru lietas labā?
Šobrīd vairāk vēroju, piedomāju un mēģinu ar sevi sarunāt labākus variantus par tuplu benzīntankā. Es patiesībā biju šo rakstu pabeigusi Meksikā, bet aklimatizējoties riktīgi norāvos. Man bija mazliet kauns rakstīt par kaut ko, ar ko pati netieku galā. Biju tik šausmīgi nogurusi, ka nespēju vienkārši sevi kontrolēt. Man nebija spēka un pieņēmu, ka man ar to šoreiz būs gana. Sarunāju ar sevi, ka domāšu un kontrolēšu sevi tad, kad būšu mazliet atguvusi spēkus. Spēku izsīkums šobrīd mazliet aprimst, pildu savu enerģijas melno caurumu, lai varu atkal uzsākt sarunu ar savu emocionālo ēšanu.
Kā jau rakstu, šobrīd situāciju vēroju. Klusi sēžu un vēroju. Skatos, kad man paslīd roka, cik labi esmu paēdusi, kas notiek manā emocionālajā pasaulē. Patiesībā tas jau ir milzīgs solis – apzinātība. Vienkārši pamanīt, ka tā nav nevainīga šokolādes apēšana, bet ieilgušas, neveselīgas attiecības ar braunijiem un cepumiņiem. Šobrīd sevi nespiežu dikti tālāk. Šad tad man sanāk sevi atrunāt, šad tad aizvietoju veikala saldumu pret mājās pagatavoto, bet šad tad vēl apēdu pa kādam cukura piebāztam saldumiņam no veikalu plaukta. Es arī sevi testēju, meklēju risinājumu soli pa solim. Ir lietas, kas nostrādā par labu man, bet par tām nākamā rakstā par šo tēmu.
Kādas tev ir attiecības ar ēdienu? Man laikam tik dikti gribas dzirdēt, ka es ne viena tāda traka šokolādes verdzene. Bet varbūt tu nevergo šocenei, bet tomātu čipsiem? Kā ir ar jums, tur otrpus ekrāna?
Hmm, kā lai nobeidz tik atkailinātu ierakstu? Grūti jau tā visiem skaļi pateikt, ka esi atkarīgais. Tas kā alkoholiķiem – jānostājas visu priekšā, jāsaka vārds un jāatzīstas savā atkarībā. Tad, nu, nobeigšu līdzīgi.
Sveiki, mani sauc Laura Arnicāne, un es esmu emocionālā ēdāja. Emociju uzplūdumos vēršos pie draudzenes šokolādes un daktera cepuma. Viņi mani mirklīgi nomierina, bet ilgtermiņa prieku nedod, tāpēc meklēju kādu labāku risinājumu. Esmu sava ceļa sākumā. Kā ir ar tevi?
Sveiki! Mani sauc Laura un es apēdu savas emocijas. Pārmērīga ēšana ir mans klupšanas akmens. Pēc tam rodas pārmetumi sev par apēsto. Pat tad,kad jau esi paēdis gribas tik un tā kaut ko apēst. Šī nenormāla ziloņa apetīte parādījās pēc bērniņa piedzimšanas. Varbūt tas viss tāpēc,ka grūtniecības laikā vispār neko nevarēju ieēst un šķita,ka nemūžam vairs neēdīšu un tad tagad,kad ir vēlme un vieta,tad viss krīt kā melnajā caurumā. Bet ticu,ka spēšu tik ar šo netikumu galā. Kad uzzināju,ka esmu stāvoklī,momentāli atmetu smēķēšanu. Tā vairs nebija daļa manas ikdienas un tai vispār netika pievērsta uzmanība(doma). Ar ēšanu būtu līdzīgi. Cilvēkam ir jāēd,tā ir daļa no mūsu izdzīvošanas,bet ēšanai nav jābūt atkarībai.:))
Sveiki, mani sauc Paula. Ari es esmu emocionala edaja. Daudz esmu lasijusi par un ap so temu, un esmu sevi verojusi no malas. Ka tu, ta ari es, esmu nakusi pie secinajuma, ka tas ir radies kaut kur berniba. Ka mana vira mate saka, maz raudoss bernins ir jasamilo nevis jasniedz konfekte. Kad esmu stresa, vai nogurusi, vai nogarlaikojusies, pirmais, par ko domaju ir, kadus naskus saesties. Esmu gajusi cauri loti tumsiem periodiem, kad vareju apest ap 20000 kalorijam, un ta vairaku nedelu garuma. Kas man ir palidzejies, ir atrast aktivitati, ar ko aizbazt to emociju caurumu, kas rodas sajos atslegas momentos – Nogarlaikojusies? Aizeju uz sporta zali, garlaicigi? Palasu zurnalu vai blogus. Un ka jau kartigs atkarigais, majas neturu saldumus un uz veikalu eju jau labi paedusi, lai roka nepaslid. Redzu, ka neesmu vieniga, un palides tev par so temas pacelsanu. Par to ir jaruna, varbut kadam palidzes 🙂
Paldies, Paula, ka padalījies! Ar mani ir līdzīgi – meklēju veidus, kā aizpildīt stresu un garlaicību nevis ar konfektēm, bet kādu sakarīgāku darbību.
Sveiki, mani sauc Paula un man ir ēšanas traucējumi dēļ emocijām kopš agras jaunības. Man gan ir pretēji – kad man ir stress, es neēdu. 😀 It kā jau skan baigi forši, vai ne? Taču , piemēram, pagājušogad es biju stāvoklī – nedrīkst neēst (nemaz nerunājot, par stresošanu, protams, bet bija tāds periods man…); šogad es baroju mazo…atkal nedrīkst neēst.. kas reizēm rezultējas ar sevis burtisku piespiešanu ēst… Periodiski savā dzīves laikā esmu tik ļoti nokritusies svarā, ka cilvēki sāk uztraukties par mani. Kad man ir stress, nspēju neko ieēst, kuņģis it kā aizveras, nav apetītes, lai gan fiziski ēst gribas. Mēdzu ēst 1x dienā..
Taču man ir arī otra galējība – kompulsīvā ēšana – uznāk rīšanas lēkmes, kad es savā ceļā varu noslaucīt visu ēdamo.. 😀 XXL čipsu paku, kompleksās pusdienas, visa saldējuma kastīte, puse vai visa torte (atkarīgs, cik liela), lielā Milkas šokolāde VIENA pati… Īsti neesmu sapratusi otro, kādēļ, kas to ietekmē. Gribētos jau terapeita dīvāniņā pagulēt citu iemeslu dēļ, bet iespējams, atrisinātu kaut daļēji arī šo lietu (apzināties, ka tev ir problēma un KĀDA jau ir puse risinājuma!). Laikam jau problēmas nav ar auguma aprisēm, jo abi ēšanas traucējumi dzīvo simbiozē… 🙂
Paldies, ka padalījies ar savu stāstu ?? Patiešām!
Un aizmirsu piebilst…binge ēšana man ir slepus… ja ir liekas acis, nekad to neatļaujos, pat dzīves biedrs nezin. Laikam jau baidos no nosodījuma.
Sveiki!Esmu Evija un esmu atkarīga no šokolādes jau gadiem ilgi.Kāda dāma komentāros minēja, ka viņu “iegāž apziņa,ka tas neiet labumā”,bet tici man – es par to,ka man iet labumā,priecīgāka neesmu.Gluži otrādi – sodu sevi ar pārmērīgiem treniņiem un eating disorders paņēmieniem,kas tikai pasliktina jau tā sabiedrības “you have to be a fit/sexy mom” uzlikto spiedienu.Ar šokoholismu galā netieku.Ļoti ceru,ka reiz spēšu lauzt apburto loku un izturēšu ekspertu ieteiktās 21 dienas “in order to break a bad habit” bez šokolādes.Pagaidām visas manas apņemšanās “no pirmdienas sākšu” ir totāli izgāzušās.
Evija, paldies!
Man vairākas dāmas ieteica grāmatu Brain over binge. Paskaties, varbūt tev noder, jo es plānoju to izlasīt!
Sveiki!
Ar interesi lasīju, jo mana vīra ģimenē ir cilvēks, kurš pie mazākā stresa var aprīt ievārījumu ar visu burciņu, čipsu paku, un tad vaidēt, ka neviena diēta un visi dārgie dakteri neiedarbojas. Man šī cilvēka ir ļoti žēl, mēs esam ilgi domājuši, kā to saudzīgāk pateikt, jo cilvēks ir sieviete karjeras augstākajā punktā un pusmūžā, no profesionālā lokā, kur visi visu zina. Kā lai pasaka cilvēkam, ka viņš reāli apēd savas emocijas? ??
Es teiktu lielu nē. Ja cilvēks pats to neapzinās, tas neko nedos. Man Andis gadiem teica, ka varbūt būtu vērts par to padomāt, bet nekur nekustējos uz priekšu. Tas tikai piemeta uguni un mums sākās liels strīds.
Paldies, paldies, paldies par šo rakstu. Sajūta bija, ka lasu par sevi. Tas viss līdz asarām pazīstams, šī mūžīgā ņemšanās un cīņa ar sevi. Mani sauc Ilze, un es apēdu emocijas.
??
Sveicināti!
Esmu Maija – eko šmeko, mazatkritumu, ūbermega “bērnam vislabāk, ergonomiskāk, nekaitīgāk” un bla bla, kas tik vēl ne… bet..
Dēlam drusku virs 7 mēn.. un esmu NEPIEPILDĀMA SALDUMRĪMA VULGARIS ar štruntīgu pievienoto vērtību – vainas apziņu ik reizi, kad piestumjos. Vainas apziņa ir dubultdranķīga, jo ne tik sev saberu iekšā cukuru, bet mazais ar mātes pienu saņem sazin ko.. Ok, pēc pierīšanās es daudz dzeru ūdeni, mierinu sevi, ka ikdienas ēdienkarte ir daudzveidīga, bez visādiem liekiem e un bē.. Saņemos, izlamāju lielo bērnu un vīru, lai paslēpj visus saldumus, izturu 2 dienas un aiziet – Rīgas salmiņu kastīte, Ādažu čipsu salmiņu paka, bezē cepumi – TOP 3 no saldumu listes pāris min laikā ir brutāli aprīti.. pat garšu reizēm nesajūtu.
Jā, es lasu rakstus, domāju par psihiatra apmeklējumu.. un tieši šobrīd domāju, cik ļoti gribas aiziet uz veikalu “tikai šodien vēl kaut ko drusku garšīgu nopirkt”
Mans risinājums ir neturēt saldumus mājās un piespiest paiet tiem garām veikalā. Tas arī viss. Tādā veidā es daudz retāk noraujos, jo slinkums iet uz veikalu. Mums uz Lieldienām uzdāvināja kaut kādas n-tās Lieldienu tēmas šokolādes, kuras nedēļu stāvēja mūsmājās. Lieki teikt, ka es tās nezināmā sastāva oliņas riju katru reizi, kad uznāca stresiņš. Beigās aši tās iznesu ārā no mūsu mājas, lai neturpinātu tās ēst. Tāpēc es vienkārši tādas lietas mājās neturu. Punkts.
Es arī. Es arī. Manai meitiņai gan 1 mēnesis un tad šķiet, ka varētu aunu apēst. Bet pirms tam savas attiecības ar cukuru esmu centusies risināt jau gadiem. Vienu brīdi situācija sāka risināties, kad sāku lasīt grāmatu “O, cukuriņš!”. Tur dotie padomi ļoti palīdzēja. Kad paliku stāvoklī, tad gan kļuvu par savu grūtnieces hormonālo vētru vergu. 😀 Un saldumus bieži sakārojās.
Kad manam dēlam bija 1 mēnesis, arī es biju ēdienu fūrija. Man ēst vajadzēja kā elpot, un tur arī neko dikti necentos mainīt, jo pavisam vienkārši ķermenis, šķiet, nesaprot, kas ar viņu notiek. Biju spējīga šos tematus patiešām celt ap pussgadu, gadu..
Mani sauc Loreta un es esmu emocionālā ēdāja! Jā, arī es sev tā vistiešāk to piefiksēju esot ar bērnu. Jau grūtniecības laikā bija stress un atļāvos pierīties, kad vien ienāca prātā. Un man nebija tik nevainīgs snikers, bet pat iepirkts 1kg ar piena šokolādi darba skapīti… Un jā, es bieži ēdu arī ģērbtuvēs gan pirms, gan pēc darba. Grūtniecības sākumā man bija slikta dūša 5 mēnešu garumā un tad gan es neko nevarēju dabūt iekšā, bet kad tas pārgāja, likās, ja jākompensē, un es ēdu 24/7 un ļoti, ļoti strauji pieņēmos svarā, tāpēc arī tagad manas kājas, dibenu, vēderu rotā daudz, daudz striju.
Esot mājās ar bērnu nu jau 2,5gadus rutīnā prasās kafijot un vienmēr kaut ko arī piekost. Arī mans draugs bija tas, kurš pamanīja to, ka es ēdu visas dienas garumā, un domāju par ēdienu visu laiku, runāju par kādu gardu ēdienu kā par savu mīļoto cilvēku. 😀 Man patīk ne tikai ēst, bet arī domāt par to, gandrīz jebkurā sarunā pa telefonu, es vienmēr pajautāju, ko cilvēks ir šodien ēdis, kā tieši gatavojis utt. 😀
Par bērnību es redzu saistību uzreiz, jo agrāk bija populāri sabēdājušam bērniņam iedot cukurūdeni, lai nomierinās… Tagad arī tos saldumus pamanu slīdam meitas virzienā no savas mammas puses, lai ātrāk bērns apklust un sēž mierā, ērts un ”laimīgs”.. Es pati par šo ļoti piedomāju un tā nedaru.
Jā, man gan nav tikai saldumi vien, arī ļoti daudz junk foodi, picas, burgeri.. ujj. un īstenībā jau vēlos dzīvot veselīgu dzīvesveidu, vegānisku, zero waste utt, un pat reizēm sanāk.. līdz atkal kaut kāds stress un vajag apēst tagad un tulīt!
Bet tieši par cukura atkarību es nedaudz aizdomājos, jo es kopš sevi atceros (jā, arī mazā bērnībā) esmu lietojusi kolu lielos apjomos. Mani radi sauca par kokakoliķi, un tas bija baigais joks, taču tagad tas vairs tik smieklīgi nešķiet, jo reizēm liekas, ka grūti ir pat piecelties un iet, kamēr nav dabūts vajadzīgais daudzums ”laimes dzēriena” jeb kolas.
Paldies par rakstu.
Paldies, paldies, ka padalījies un uzliki to uz sava datora taustiņiem!
Sveika! Paldies par šo tēmu! Es arī šajā pulciņā. Man sajūta, ka tas nāk no bērnības, jo lielākoties bija jāknapinās, našķi tika tikai svētkos, bet tagad ēdu, jo vienkārši ēdiens ir acu priekšā. Saka, ka kucēniem vienmēr jātur pilna bļoda, lai iemācās sāta sajūt un neizaug par milzu suņiem, kas negausīgi rij un nejūt mēru. No cukura mūsu ģimenē gan ļoti palīdzeja attiekties 2 filmas, ko sanāca noskatīties vienu aiz otras “That Sugar film” un “Cukura saldums un posts” (var noskatīties internetā), jo reāli tā ir atkarība. Siers arī rada atkarību, to arī reāli izjutu. Lomkas 2 nedēļas, un tad jau vieglāk, bet tagad iekšā iet visi tā sauktie “veselīgie našķi” vai vienkārši jebkurš garšīgs ēdiens, kas kaut vai paliek pēc bērniem, jo roka neceļas izmest, bet vēders jau pilns… Tieši par bērniem visvairāk domāju, ko darīt ar cukuru un cipsiem, jo apkārt jau visi ēd un negribas, lai viņi izaug par negaušiem, tikai tādēļ, ka vecāki bērnība nedeva, bet viņiem kārojās… Gaidīšu turpmākos rakstus!
Mums arī ir lielas pārdomas par bērnu – ko un kā darīsim, kad arī viņam būs apkārtējie cilvēki, kas ēd našķus. Mūsu šībrīža ideja ir tāda, ka mēs viņam rādām un mācām (arī paši strikti praktizējam), kas veselīgs un kas ne. Galvenais ir ielikt pamatus, pie kuriem bērns pēc tam var atgriezties, kad (un esmu pārliecināta, ka tas notiks) viņš noies no “ceļa”. Mana apkārtējā pieredze rāda, ka mēs visi kādā mirklī atgriežamies pie savas ģimenes vērtībām, tāpēc ir svarīgi dot labu piemēru un likt stabilus pamatus arī šajā jomā 🙂
Kad man ir hronisks pārgurums + nepietiekams miegs + dzelzs trūkums, tad arī varu nekontrolēti ēst saldumus. Katru pavasari, lai tiktu galā ar dzelzs problēmām, brokastīs dzeru sablenderētas nātres + kefīru. Šogad pirmo reizi piejaucu klāt arī čia sēklas, ir piektā šādu brokastu diena, un pat iedomājoties par saldumiem, paliek nelabi. Redzēsim, vai tas strādās ilgtermiņā.
Sveika!
Paldies, ka esi tik patiesa!
Esmu tik daudz sev darījusi pāri ar nosodījumu un kaunu, man likās, ka esmu vienīgā tāda, kas nespēj tikt galā ar sevi, izrādās šī atkarība, kas tiek pielīdzināta kokaīnam ir ļoti izplatīta.
Arī manam stāstam saknes meklējamas bērnībā, kad saldumi tika izmantoti, lai mani nomierinātu, jo veselības problēmu dēļ nedrīkstēju satraukties (principā varēju dabūt gandrīz visu ko vēlējos, vecākiem primāri bija apmierināt manas vēlmes, lai es neraudātu un man nesāktos epilepsijas lēkmes). Lēkmes man vairs nav kopš sevi atceros, bet ēšanas paradums gan ir palicis ar mani.
Kas ir interesanti, ka bieži vien cilvēki, kurus skar šī problēma ir veselīga dzīves veida sludinātāji (arī es tai skaitā), lai gan tas ir tik pretrunīgi un sanāk, ka Tu melo pats sev un vēl citiem.
Man palīdz meditācija un ieklausīšanās sevī, kā arī apziņa, ka šī vēlme ir vienkārši emocija, es to “piereģistrēju” un laižu vaļā, tā neesmu es, tas ir prāts, kas manipulē ar mani 🙂 lai mums visām izdodās!!!
Paldies, ka padalījies! ??
Sveika! Esmu Ieva un ar emocionālo ēsanu tā apzināti cīnos jau 2-3 gadus. Lai gan ikdienādaudz nodarbojos ar sportu, tomēr ik reiz, kad sanāk kāda brīvāka diena vai moments, kad neesmu nodarbināta ar kaut ko lietderīgu, es momentā ķeros pie saldumiem. Un, jāsaka kā ie, apstāties gandrīz vai nav iespējams. Bremzes nospiežas tikai tajā momentā, kad ir palicis neizturami slikti un vairs pati nezinu, kur likties un ko ar sevi iesākt. Prieks redzēt, ka uzdrošinājies pacelt man tik svarīgu tēmu. Esmu ievērojusi, ka ēdu arī tad, kad neesmu ar kaut ko apmierināta vai gluži vienkārši ie pārāk daudz stresa. Turklāt liekas, ka šādi tādi iemesli meklējami arī bērnībā, jo vecāki uz galda neturēja saldumus, tos varēja dabūt tikai pēc ēšanas. (bet tas nenozīmē, ka mājās bija saldumu trūkums)
Paldies, ka padalījies arī ar savu stāstu! ❤️
Tas katram noteikti individuāli, bet es neuzskatu, ka šāda atzīšanās ir kaut kas TĀDS. Uz ēdiena/ēšanas atkarību laikam raugos tieši tāpat kā uz smēķēšanu un citiem “sabiedrībā pieņemamiem” kaitīgiem ieradumiem, no kuriem neslēpjas. Katrā ziņā savā paziņu lokā diezgan atklāti runāju par to, kā esmu iedzīvojusies šādā atkarībā un cik smagi man iet attiecībās ar ēdienu. Un, izrādās, šī ir visai izplatīta problēma! Un, izrādās, lielākā daļa nekautrējas iesaistīties diskusijā un pastāstīt par savu pieredzi. Līdz ar to domāju, ka runājot par šo tematu nevajag lietot tādus vārdus kā “atzīšanās, noslēpums, atkailināts”. Jo tad tiešām liekas, ka šis varbūt ir tik delikāts temats, par kuru tik atklāti, kā to daru es, nevajadzētu runāt – ja nu kādam tā ir pārlieku sāpīga tēma.
Tagad par risinājumiem. Diemžēl, man nav lieliska vielmaiņa un manas pārēšanās epizodes smuki nogulsnējas uz dibena un pumpu izteiksmē arī uz sejas. Tamdēļ meklēju veidu, kā tikt vaļā no kompulsīvās pārēšanās. Un varu priecīga teikt, ka pirms vairākiem gadiem, kad piedzīvoju pirmās un arī vistrakākās epizodes, atradu lielisku grāmatu – Brain Over Binge. Tās autore apraksta savu ceļu pretī binge eatingam un arī to, kā atsvabinājās no atkarības. Grāmatu izlasīju vienā rāvienā un varu apstiprināt, ka tiešām palīdzēja – ilgu laiku pēc tās izlasīšanas spēju sevi kontrolēt (kaut arī stāsts nav par sevis ierobežošanu, vairāk tieši par apzināšanos un to, kā strādā smadzenes brīžos, kad uznāk kompulsīvās pārēšanās lēkme). Svars gāja lejā, lēkmes vairs nepiedzīvoju un jutos pavisam labi. Ceru, ka kādai šī grāmata palīdzēs tikpat ļoti kā man. Tagad pašai gan, dažus gadus vēlāk, grāmata laikam jāpārlasa vēlreiz. Nav bijušas kompulsīvās pārēšanās epizodes, bet nevajadzīgas un pārlieku biežas saldumu uzēšanas gan. Veiksmi mums visām!
Vienam tas ir vakariņās paceļams temats, otram reāls kauns. Man pašai liela kauna par to nav, bet noteikti tas ir saistīts ar dažām emocijām un pārdzīvojumiem, kuras apkārt nebārstu. Man ir reāls prieks, ka cilvēki var tā brīvi par to runāt, un kādu laiku arī es esmu to cilvēku sarakstā, bet tas nenotika uzreiz. Tāpēc stāstu savu pieredzi, savu stāstu un izmantoju arī savus izteiksmes līdzekļus. Es piekrītu, ka mums nevajadzētu slēpt savas atkarības, bet tas bieži ir vieglāk pasakāms, kā izdarāms 🙂
Paldies par grāmatas ieteikumu! To man ieteica pat vairākas sievietes, tāpēc būs jāmeklē rokā, lai varu aši izlasīt.
Paldies, Laura, par tavu rakstu. Tas liek apzināties, ka es neesmu viena.
Ir dienas, kad bāžu mutē tik daudz saldumu, ka pēc tam iestājas tāda kā apātija. Bet pēc tam man ir kauns par savu rīcību. Un es nespēju ar to dalīties, jo man vienkārši ir kauns.
Arī es esmu atkarīga no cukura un ēdiena. Lai cik to grūti būtu pateikt pašai sev, bet patiesība mēdz būt sāpīga. Emociju ēšana un kompulsīvā pārēšanās neizveidojas uzreiz, tāpat kā uzreiz nevar tikt no tās vaļā. Man ļoti palīdz grāmata “Brain over binge, ” iesako to izlasīt ikvienam, kas saskaras ar šādu problēmu, jo viss slēpjas mūsu galvā. Smadzenes ir gudras un izveido ieradumus, lai principā atvieglotu dzīvi un lai par sīkumiem ikdienā nav jādomā, tie notiek automātiski. Šobrīd izprotu to procesu un cenšos šīs zināšanas pielietot praksē, lai pamazām tiktu vaļā no savas atkarības.
Paldies! Grāmata ir manā “jāizlasa pavisam drīz” sarakstā 🙂
Paldies par atzīšanos :). Pirms meklē profesionālu palīdzību, iesaku izlasīt grāmatu Ieraduma spēks,Čārlzs Duhigs. Grāmata palīdzēja man sakārtot lietas pa plauktiņiem, un domāju, ka tev arī palīdzēs.
Paldies, paskatīšos šo grāmatu 🙂
Vouuuu! Kas par lielu spēku, lai to visiem publiski atzītu!!!
Varu drošu sirdi atzīties un pievienoties “anonīmajiem stresa apēdājiem”. Nu jau gandrīz 10 gadus atpakaļ pati sev atzinos – “es apēdu savas emocija”, tajā laikā ēdu ne tikai “cukuriņu”, bet arī visādas “fast food”draņķības, likumsakarīgi spoguļattēls vairs neglaimoja un pievērsos sportam. Spoguļattēls kļuva arvien tīkamāks un galīgi negribējās to sabojāt ar “fast food” vai jogurtiņiem. No “cukuriņa” šķirties pavisam nevaru, bet šīs ēšanas ir kļuvušas apzinātākas. Pašlaik dzīvoju pa māju ar diviem maziem bērniņiem, brīžiem ikdienas nogurums, bezmiegs un stress ir tik liels, ka 15 min miers + latte ar piena cepurīti+ “cukuriņš” sniedz īstu baudījumu. Tās ir manas 15 min!
Kā es cīnos ar stresa apēšanu? Uz veikalu eju ar sarakstu, neatkāpjos no tā un neveidoju saldumu krājumus,jo zinu, ka tad tas viss tiks ļooti operatīvi apēsts, labāk nopērku mazāk, piemēram, 5 serenādes vai 3 zefīrus šokolādē…
Neliedzu sev “cukuriņu”, bet cenšos ēst apzinātāk.
Paldies, ka padalījies ar savu pieredzi 🙂 Arī es esmu pasākusi mājās saldumus kategoriski neturēt! Un veikalā uz tiem nemaz neskatīties. Bet visvairāk paldies par tavu atzīšanos par kafiju ar cepurīti. Tagad, kad man ir pusotrgadnieks, es to patiešām saprotu!
Sveiki! Mani sauc Māra un es tik ļoti saskatu sevi katrā Tavā vārdā. Tikai man ir ne tikai saldumu našķēšanās, bet izteikta kompulsīvā pārēšanās. Diemžēl nav dienas, kad tam nebūtu “iemesla”. Paldies Dievam, ka vielmaiņa laba, kaut gan tagad, kad pāri 40 jau sāku just riepiņu uz vēdera un gurniem. Ļoti gaidīšu nākamo rakstu. Tu neesi viena! Paldies, ka dalies! Vērojam, izzinām, mācamies un cenšamies iegūt pozitīvu balansu starp sevi un ēdienu.
Pāris gadu diezgan nopietni cīkstējos ar binge eating jeb kompulsīvo pārēšanos. Ja vien tas aprobežotos ar kārumiem vien.. bet tai izmisuma brīdī es kuņģī stūmu pilnīgi jebko pa rokai, kaut pliku batonu maizes līdz vēdera sāpēm. Kad dzīve pamazām nokārtojās un es iemācījos drusku labāk tikt galā ar saviem nerviem, un labāk sadzīvot ar sevi (selflove!), tas niķis lielākoties atkāpās pats no sevis. Ne pavisam gan, tagad arī es 100% esmu pieskaitāma pie emocionālajām kārumu ēdājām. Tā nu tas ir, man ēdiens asociējas ar komfortu un, ja dzīvē kā drusku trūkst vai arī es īsti netieku galā pati ar sevi, vecie stiķi uzpeld un es meklēju komfortu ēdienā un fantastiskos dzīves stāstos (filmās, grāmatās). Vēl daudz dzīves mācību priekšā! 🙂
Ar mani ir tāpat. Tieši, tieši tāpat!
Sveika! Mani sauc Barbara! Un es atdzīstos – kad jūtos slikti, es ēdu! Man tas ir gan salds, gan sāļš komforta ēdiens. Nesen šajā sakarā sāku tīt filmu atpakaļ un sapratu, ka ar mani tā ir jau ļoti, ļoti sen. Arī esmu jaunā māmiņa, manai meitai ir 1 gads un 10 mēneši. Tā ka jā – Tu neesi vienīgā, kam ir strugls ar šo.
Veiksmi Tev un izturību tikt no turienes ārā!
Veiksmi vajag mums abām 🙂
Oi, nu Tu dod! Apbrīnojami par drosmi vispirms jau sevis priekšā un kur nu vēl publiski.
Piebiedrojos tam pulciņam, kuri piekrītoši māj ar galvu. Jo nezinu, ko ēdu nost es, bet zinu skaidri, ka no rītiem solos vīram, ka viss – tā bija pedējā reize un jābeidz, bet vakarā, iestājoties mājās klusumam, attopos pie komplektiņa-garduma pie tējas ar Friends sēriju fonā. Tā teikt, lai atslēgtos. Jā, reizēm arī Instagrama ieeju, lai ‘atslēgtos’ no rītdienas plānošanas, kādu darbu apdarīšanas vai vienkāršas iešanas gulēt.
Man jāsakā kā anonīmajos alkoholiķos – Sveika, Baiba! Prieks tevi te redzēt 🙂
Sveiki, mani sauc Inga Bite un es esmu emocionālā ēdāja. Gaidīšu nākamo rakstu 🙂
Būs. Nezinu vēl cik un kādās tēmās, bet būs 🙂
Hei, Laura, iepazīsimies – esmu Katrīna un esmu turpat kur Tu – sevis vērošanā! Esmu cukura atkarībā un tieši vakar par šo runāju ar savu ārsti..šobrīd gan esmu vēl “gavēnī” un tas man riktīgi palīdz atturēties no saldumiem, kas ikdienā man nekādi nesanāk.. bet nu jau Lieldienas tepat aiz stūra un būs jāatsāk problēmu risināt..bet, paldies, par atzīšanos! Tu neesi viena ?
Lai spēja atpazīt vēlmi pieēsties arī pēc Lieldienām! 🙂
Jā, jā, jā.
Es arī esmu stresa & skumju ēdājs. Ne tikai uz saldumiem tas attiecas. Arī uz ne-veselīgumu un daudzumu.
Esmu nonākusi pie tā, ka “nevis tu esi tas, ko tu ēd”, bet drīzāk “tu ēd to, kas tu esi”. Kad viss ir forši, es pilnībā iztieku bez cukura & junk. Man pietiek ar mazām porcijām un vienkāršu ēdienu, regulāros laikos.
Tiklīdz iekšā sevī ir haoss un sajūtas dranķīgas, arī ēdu dranķus un ļoti haotiski.
Tātad, mans risinājums – darīt visu citu, lai justos labi, līdzsvarā un tad arī vēlme pēc ēdiena ir tāda līdzsvarota.
Mans goals, kur vēl jānonāk – ciemos mierīgi iekost arī kādu treknu picu vai kūku, tā lai mājās ejot nesākas lomkas un nav jāskrien pēc veselas cielaviņas ??
Beeet. Tas viss ir plūstoši un manšķiet, nevajag sevi pārāk šaustīt par “noraušanos”, ja tā normālība tomēr ir jau iestrādājusies dzīvesveidā nevis kā diēta un zini, ka tuliņ tiksi atpakaļ uz strīpas.
Es šobrīd tieši pie tā esmu nonākusi – meklēju veidus, kā ienest dzīvē lielāku balansu un mieru. Ja vēl man sanāktu pagulēt pa naktīm, domāju, ka būtu vieglāk, bet tas jau ir cits stāsts 🙂
Čau! Mani sauc Madara. Lasot šo rakstu es ēdu Circle K burgeru. No rīta,salīdzinoši agri tādam ēdienam. Un sapratu,ka arī man ir šī atkarība. Teju mēnesi no vietas ēdu twix batoniņus. Ēdu,kad bija skumji. Ēdu,kad vajadzēja pacelt cukuru.
Es pieļauju domu,ka šī atkarība ir teju katram otrajam cilvēkam mums apkārt. Jo līdz šim man likās diezgan pašsaprotami,ka ēdu tos twix. Bet patiesība – kārtējā atkarība!
Emocionālā ēšana bieži tiek uzskatīta par nevainīgo atkarību, atkaujoties ar sakāmo, ka dzīve taču jābauda! Bet tur ir baigais bet. Ēšanas atkarība varbūt nav tik smaga kā narkotiku, bet to nevajadzētu nolikt stipri tālāk par cigaretēm un alkoholu. Es mācos to nosaukt pareizajos vārdos, nemānot pati sevi 🙂
Sveiki, mani sauc Liene un es apēdu stresu, emocijas, arī priekus un es arī tos izdzeru! Bet man īsti arī nav risinājuma, jo vienmēr liekas, ka tad jau vispār dzīvei nav jēgas, ja pēc visiem šiem stresiem un emocijām nevarēs vēl vakarā vīnu iedzert un apēst desertiņu tad, kad tā vajag sevi pažēlot! Droši vien arī no bērnības… Un man iet labumā!!! Ja atradīsi kaut kādu burvju līdzekli, arī noteikti padalies! 🙂
Es šobrīd baigi šķetinu šo sajūtu, ka ēšana un vīna iedzeršana ir lielā dzīves bauda. Man pašai šķiet, ka tur ir baigi daudz aplamības un atrunas (es par sevi te runāju 🙂 ). Gaidi nākamos rakstus par šo tēmu. Būs!
Sveika, Laura! Vispirms – bravo par tēmas aktualizēšanu! Mēs esam dažādi, ieradumi un situācijas dažādas. Ja viens stresa situācijā, to mēģina “apēst”, tad cits (tai skaitā es) stresā neko nevar ieēst. Esmu mēģinājusi, bet tad šķiet, ka vēderā iekritis akmens un tā nepatīkamā sajūta liek kaut ko tādu vairs neatkārtot. Līdzīgi kā tu, analizēju, ko lai dara, ja stress ir arī fiziski nogurdinājis ķermeni, nemaz nerunājot par mentālo stāvokli. Tad nu esmu atradusi pareizo formulu priekš sevis, vienkārši dodot sev laiku bezdarbībai. Tas ir gandrīz kā tāds meditatīvs stāvoklis, kad atslēdzu prātu, guļu uz dīvāna kā dēle vai pastaigājos, izbaudot svaiga gaisa pieskārienus. Galvenais noteikums – esmu viena. Otrs, kas man ļoooooti palīdz, ir duša. Es kādreiz studiju gados, vai kāda emocionāla sasprindzinājuma periodos, uzreiz kā pārnācu mājās, pa taisno gāju dušā. Fiziski jūtu, kā ūdenis ķermeni nomierina un sasprindzinājums vēderā mazinās. Varu to pat dušā vizualizēt. Kolīdz ķermenis ir nomierinājies, tikai tad kaut ko ieēdu, ja esmu izsalkusi. “Smagākās” dienās eju arī laicīgi gulēt, jo zinu, ka jauna diena nesīs jaunu enerģiju.
Vēl ļoti prātīgi savā dienas režīmā ir ieviest regulāras, barojošas un veselīgas maltītes. Brokastis, pusdienas, vakariņas – vēlams, vienā un tajā pašā laikā. Dažreiz, ja nāk virsū kāda stresaina situācija, cenšos, tomēr, pieturēties pie savu maltīšu režīma. Bieži vien arī paēdot “normāli”, nevis knakstoties vai izlaižot maltītes, spēju reaģēt adekvātāk un izturēt spriedzi daudz labāk! Roka arī pēc našķiem vairs nesniedzas tik bieži.
Runājot par cukuru, tas ir enerģijas avots mūsu smadzenēm. Organisms ir izveidojis sakarību, ka cukurs ir tas, kas enerģiju piegādā visātrāk (kas tā arī ir) un tādēļ brīžos, kad mums tūlīt un tagad ir vajadzīga enerģija, mēs tiecamies pēc cukurotiem našķiem. Ir situācijas, kurās tas noder un ir vajadzīgs, bet bieži vien ir situācijas, kad mēs vienkārši esam noguruši un mums enerģija jāatgūst citādākā veidā. Tādās situācijās cukurs neglābs- mēs tikai mānīsim sevi un beigās tik un tā salūzīsim.
Pašanalīze ir ļoti laba lieta. Iegaumējiet savus klupšanas akmeņus un neklūpiet uz tiem tik bieži! Būs arī citi akmeņi. 🙂
Lai visiem izdodās!
Paldies par tik vērtīgo komentāru, Daina! ?
Čau! Esmu Loreta un vergoju vīnam. Cukurs saldumos man ir vienaldzīgs, tāpēc tā līmeni uzturu ar fermentēto vīnogu sulu. Latvijā arvien pieaugošais akcīzes nodoklis mani drīz no šī netikuma atradinās, šķiet.? Bet, jā, apzinātība un sevis vērošana ir vērtīgs solis visā šajā emociju virpulī.
Par vīnu un atkarību kādu dienu uzrakstīs Andis. Viņš papētījis savas attiecības ar alkoholu un ir baigi interesanti. Mani no vīna malkošanas (ikvakara!!) atradināja stāvoklī būšana un barošana. Tagad pat esmu tā atradusi, ka neprasās un bieži vairāk negaršo (kas to būtu zinājis?)
Laipni lūgta klubiņā! Tu noteikti neesi viena un visi pasaules komplimenti un apskāvieni par drosmi “iznākt ārā” un atklāti runāt par problēmu, kas ir ļoti aktuāla, ar ko daudzas cīnās, bet visas klusē kā partizāni. Mācīšos kopā ar Tevi, jo arī esmu novērošanas fāzē. Žēl, ka tā apzināšanās nestrādā visu laiku, jo kad “norauj jumtu”, tad tas ir norauts un uz apzināto “varbūt pietiek?”, pretī kliedz cukura:”you only live once” un norij kārtējo šokolādes…tāfelīti.
Hahā, tu tik precīzi pateici!
Sveika,Laura!
Šis raksts ļauj mam saprast,ka neesmu sajukusi un,ka tā tiešām ir problēma.
Šorīt pamostoties pirmā doma bija-kā man gribas kaut ko garšīgu,kā gribas tās končas,kas skapītī. DODIET MAN SALDUMUS! Tas bija manā prātā pusseptiņos no rīta un lieli pašpārmetumi sev,ka esmu galīgi jukusi,jo reāli nesaprotu,kas ar mani notiek. Agrāk spēju sevi diezgan mierīgi kontrolēt,bet tagad vnk esmu traka. Jau labu laiciņu esmu atzinusies,ka esmu saldumu atkarīgā un,ka no šā ir jāārstējas kā jebkuram atkarīgajam.
Kādreiz saldos našķus izbaudīju,tagad vnk riju?
Neturi tos mājās!! Tas man atrisināja noraušanos ikdienā, kad slikti. Tad īpaši jāpiepūlas un jādodas uz veikalu, un bieži man tam motivācijas pietrūkst 🙂 Varbūt noder.
Sveika! Paldies par ierakstu!
Un nē, tu noteikti neesi vienīgā. Es arī! Bulciņas, kūciņas, šokolāde.. No rīta pirms darba, protams, jāieiet tuvējā konditorejā un jāpeņem pa kādai svaigai bulciņai, jo ir taču agrs rīts un viss besī, un viņas taču tik labi smaržo, un cilvēki rindām stāv. Un ar šo visu es sev attaisnojos. Un tā ar visām ikdienas situācijām, kad kaut kas neiet kā vajag, vai uznāk skumjas, vai stress, pirmā doma – stiepties pēc kaut kā salda.
Agrāk man izdevās darīt tā – kad veikalā galvā iešaujas doma, ka jāpaņem taču kaut kas salds priekš vakara, es piegāju pie tās lietas, kas man kārojas, un ilgi, ilgi skatījos uz viņu, un domāju – veicu pārrunas ar sevi galvā vai man to tiešām vajag. Un tad mierīgu sirdi aizgāju prom. Tā teikt – paēdu ar acīm. Tagad gan esmu norāvusies un vienkārši eju, ņemu, un nedomāju.
Šobrīd mēģinu eksperimentu neēst vispār neko saldu, nu izņemot augļus. Pagaidām brīžos kad uznāk lielā vēlme emocijas apēst, vienkārši dusmīgi nočīkstu un nopūšos un turpinu justies dranķīgi. Bet tas arī nav risinājums..
Sekošu līdzi tavai cīņai ar emocionālo ēšanu un lai izdodas!
Man veikalā visbiežāk palīdz pagriezt to saldumu riņķī un izlasīt sastāvu. Tad es praktiski nekad to nepaņemu groziņā 😀
Ai, kā es šo saprotu! Man emocionālā/labsajūtas iegūšanas ēšana, sevišķi saldumu, bija raksturīga vēlīnos pusaudža gados, kad vienkārši nejutu sāta sajūtu. Manā gadījumā tas gan nebija saistīts ar stresu. Drīzāk tā bija garlaicības novēršana vai vienkārši ļoti kārojās. Plus vēl tas bija laikā, kad jau dabiski zuda kalsnais, izstīdzējušais pusaudža slaidums, parādījās sievišķīgākas formas un drusku negausīga ēšana, protams, to tikai veicināja. Komplektā vēl nāca tas, ka nodarbojos ar sportu, un diemžēl bija cilvēki kuri ļoti atklāti un publiski norādīja, ka “uzaudzis dibens” utml. (Man gan nekad nav bijis reāls liekais svars, pat ne tuvu tam.) Tas, protams, lika par sevi justies tikai sliktāk un iedzīvojos pamatīgos kompleksos. Paldies, dievam, esmu gan no emocionālās ēšanas, gan kompleksiem tikusi vaļā. Pat nezinu īsti kā. Pieaugot kaut kā pamazām viss iekšā nostabilizējās gan fiziski, gan mentāli un tagad aizvien mīlu saldumus un patīk garšīgi paēst, bet ir izveidojusies ļoti izteikta sāta sajūta, kad ir “stop”, pietiek, bija garšīgi, bet vairāk nevaru. Laikam lielu lomu spēlējis arī tas, ka stresa brīžos apetīte tieši pazūd. Katrā ziņā, manuprāt, atbilde šim visam ir “sāta sajūta”, ka bija garšīgi, bet pietiek. Protams, cits jautājums ir, kā šo sajūtu atgūt/iegūt…
Mans sāts paliek gulēt zem segas, kad esmu pārgurusi pēc negulētākas nakts 😀 Tad man dozators uz šocenēm vienkārši nav. Ar laiku atradīšu savu veidu, kā tikt ar šo galā. Vai vismaz skaisti sadzīvot 🙂
Laura, milzīgs Tev paldies par to, ka ar šo sāpi padalījies. Es arī esmu emocionāla ēdāja. Ir kā Tu saki – viss nāk no bērna kājas.
Vienmēr kad bija grūti periodi vai strīdi ģimenē, atbildi meklējām pie “ko lai garšīgu uzēd vai pagatavo”. Tam klāt nāca periods ar bada laikiem, kad pat sunim nebija ko ēst – un līdz ar to, pilns ledusskapis saistās ar veiksmes sajūtu!
Domāju, ka es esmu tālu nākusi, bet attiecības ar ēdienu joprojām ir jālabo.
Man daudzreiz palīdz nostāja, ka veikalā gatavu nepirkšu. Piemēram, ja iekārojās picu vai šokolādes torti, mēģinu to pagatavot mājās. Tā, es varu izmantot labākus produktus, pielikt mazāk taukus vai cukuru, un pēc tam, ir prieks ka izdarīji pats. 🙂
Protams, tas nestrādā tik labi ar saldējumu un tomātu čipšiem – bet viss ar laiku ?
Lai mums visiem veicas šo lietu pārvarēt!
Lai mums veicas! ??
Mani sauc Laura un ar mani ir tāpat. Precīzi, ka naglai uz galvas. Jau sen, jau kopš bērnības. Īsumā par situāciju šobrīd – vienīgais, kas palīdz ir apzināta ēšana, manā versijā tā ir plānošana, ko un kad ēdīšu brokastīs, pusdienās, vakariņās un lai vienmēr pie rokas veselīgas uzkodas. Mazliet jau kaitina, ka nevar tā atslābt un nedomāt par ēdienu. Ceru, ka varbūt kādreiz ieiesies kā paradums un automātiski izvēlēšos labu uzturu. Pie šāda režīma noraujos reti, jo izsalkuma nav. Kad sakāpj emocijas vismaz nepiestumjos līdz ūkai, jo vēders nav tukšs.
Šis ir labs ieteikums, ko pati šobrīd praktizēju – es cenšos vienmēr būt paēdusi! Tad vismaz visa vāverītes torte neaiziet vienā rāvienā 😀
Es pat vairs pati nesaprotu, ko es apēdu. Visu laiku ir licies, ka ēdu stresu, bet, kad stresa dzīvē palicis mazāk, sapratu, ka es vienkārši daudz ēdu – arī garlaicības brīžos, steigas brīžos, visādos brīžos. Un vairs vispār nezinu, kā ar to tikt galā un vai vispār ar to vajag tikt galā – varbūt ir vienkārši jābeidz tik daudz iespringt uz ēdienu un mūžīgām pārdomām par to, kā es ēdu un kā man vajadzētu ēst. Bet paldies Tev par dalīšanos! Ar interesi sekošu līdzi Tavam ceļam un varbūt iegūšu kaut ko vērtīgu no tā arī sev. Lai mums visiem izdodas!
Sveika, Laura! Iesaku painteresēties par tēmu “apzinātā ēšana” un kā pārprogrammēt mūsu smadzenes (neiroplastika), lai izdzēstu šo tevis minēto sen izveidojušos sakarību – grūtos brīžos mierināt sevi ar saldumiem. Par šo tēmu Latvijā runā Inese Millere http://www.kaneapeststresu.com/p/mainpage.html, vairāk gan saistībā ar veselīga svara uzturēšanu, bet viņas sniegtos ēšanas, domāšanas un rīcības principus var piemērot arī, lai ” pārmācītu” sevi rīkoties citādāk stresa brīžos. Pēc viņas tīmekļa vietnes nosaukuma jau var saprast, ka viņas sniegtā informācija tieši kā reiz der Tevis aprakstītajai problēmai. 🙂 Man pašai nav tik apgrūtinošas attiecības ar ēdienu, lai gan, protams, ir brīži, kad mierinu sevi ar šokolādi 😀 Lai arī neesmu viņas pamata klientu kategorijā (kas būtu- sieviete pēc 40 ar svara problēmā), tomēr arī es viņas lekciju ciklā (kuru laimējās apmeklēt bezmaksas) saskatīju daudz vērtīgu lietu un man bija daudz par ko padomāt un pārdomāt. Iesaku vismaz painteresēties par apzināto ēšanu un smadzeņu pārprogrammēšanu jeb neiroplastiku. Lai veicas!
Mīļš paldies! Skatīšu rokā 🙂
Sveika,
Paldies par tik atklātu rakstu! Lasu un spēju tik māt ar galvu. Arī man pēc grūtas dienas mierinājumu gribas rast šokolādes tāfelītē (nevis mazajā Snikerītī, bet tādā kārtīgā Milkā), pie tam veselīgie saldumi nekādu prieku nedod, vajag tos veikala cukurotos.. Ņemot vērā, ka strādāju skolā, tādas grūtas dienas ir gandrīz katru dienu, tāpēc vienu brīdi biju ieslīgusi nebeidzamā riņķa dejā darbs-šokolāde-vainas apziņa. Tā kā Tu šajā cīņā galīgi neesi viena! Bet arī es neilgu laiku atpakaļ sāku sevi vērot, runāt ar sevi, vai tiešām no tās šokolādes kļūs labāk, vai tas tiešām palīdzēs, un atbilde gandrīz vienmēr ir nē! Protams, tas viss ir tikai pašā sākumā, jo projām mēdzu rast mierinājumu šokolādes plauktos, bet prieks par to atzīšanos sev, ka, jā, man ir cukura atkarība. Prieks par katru reizi, kad pasaku sev nē un pie tā arī palieku. Jo šis viss jau ir par mazajām uzvarām!
Tā kā šī rakstu sērija nāk tieši laikā! Lai izdodas!
Prieks, ka manis rakstītais palīdz vēl kādai sievietei, ne tikai man pašai terapetiskos nolūkos :))
Es vienmēr esmu zinājusi, ka esmu saldummīlis(tiesa tagad padomājot, saprotu, ka “vienmēr” sākās tikai ap 24 gadiem, kas sakrita ar ekonomisko krīzi, attiecību krīzi, maģistra darbu utt.), bet mūsu ģimenē to mīlēja norakstīt uz to, ka arī tētis tāds ir. Turklāt vēl kāds! Bet par cik viņš vienmēr bijis tievs kā skals, tad, protams, visiem šī saldumu ēšana tikai izraisīja smaidu un pie katriem svētkiem, klāt dāvanai pievienotu šokolādes konfekšu kārbu. Tātad man tas ir iedzimts. Punkts. Bet atšķirībā no tēta, es ar to ātri sāku cīnītiesz Sāku dēļ tā, ka es ātri sapratu, ka ja vēlos saglabāt formu, tad tā turpināt nevar. Pēc gandrīz desmit gadiem es ar to cīnos arī dēļ tā, ka pateicoties savai vājībai esmu savu ienaidnieku iepazinusi un apzinājusi arī tās negatīvās sekas, ko tas atstāj uz manu veselību. Par laimi tikai teorētiskas, jo tiktāl nodzīvoties, lai ar to saskartos, es neatļāvot. Un tas palīdz. Un motivē. Bet tikai šodien, izlasot šo rakstu, par visu to ko es jau gadiem zinu, es atskatījos uz situāciju un sapratu, ka bāc, tā tiešām ir atkarība. Tas nav nekāds “ Man vienkārši garšo saldumi. Citam gaļa, man kūkas.” Un visas tās pazīmes un visas tās noraušanās un rīšanas un šausmīgie pārmetumi, pēc tam badošanās un atkal noraušanās…un laimes sajūta, kas atkal ēd to eklēru. Un tā uz riņķi, cik daudz ap to grozās mana dzīve un cik daudz es tam veltu. Tagad sēžu lidostā kā ar bomi pa pieri dabūjusi un nezinu ko darīt tālāk. Sadzīvot ar to visu dzīvi? Pieņemt un turpināt iesākto cīņu? Vai var arī tomēr tik no tā ārā? Un vai tas maz ir iespējams? Paldies Tev, Laura par šo rakstu. Tas laikam sakrita ar īsto vietu un laiku, lai es to tiešām ieraudzītu pa īstam.
Es visus šos gadus sev un citiem stāstīja, ka es vienkārši esmu saldummīlis, nekas traks. Es visu šo laiku nedomāju, ka rīt dateles ar zemesriekstu sviestu galīgi nav nekas traks. Un tikai nesen es sapratu, ka tas nav tik nevainīgi, kā man šķita. Tā ir atkarība un punkts! Mēs vēl ar Andi diskutējām, cik interesanti, ka sabiedrībā alkohola, smēķēšanas un kur nu vēl narkotiku atkarība tiek pamanīta, aprunāta un nosodīta, bet atkarīgai ēšanai neviens neķeras klāt. Vienkārsī aizbildinoties, ka dzīve taču īsa un tā ir jābauda. Bet vai tā būtu jābauda tajos atkarības apmierināšanas mirkļos, kad mašīnā liec iekšā tuplu un noskalo ar pienotu kafiju? Nez. Tas man liek domāt 🙂
Laura, skarbi patiess ieraksts! Paldies, ka dalies ar savām sajūtām! Es arī esmu emocionālā ēdāja, dievinu kafiju ar pienu un cukuru, kuru stresainās darba dienās varēju izdzert pat 10 krūzes dienā (protams, ka tā, jo nebija normāla dienas režīma), mājās esot ar mazo meitiņu, varu notiesāt jebko garšīgu – šokolādi, cepumus, vafeles, ka tik ir mājās pa rokai un ja nav, tad pūcīga staigāju un apkārt meklēdama glābiņu un pukojos par enerģijas trūkumu (nezinu kāpēc tieši saldumus uzskatu par enerģijas lādiņu? ).
Iespējams šis viss nāk arī no manas bērnības, kad vasarās dzīvojot pie omes, viņa mēdza paslēpt šokolādi un to deva gan prieka mirkļos, gan bēdīgos brīžos, arī mamma atceros lutināja ar kādu gardumu (lai arī naudas nebija tik daudz, kārumiņš bija mūsu mazie svētki). Un kā gan sevi nepalutināt, ja tas aizsācies jau bērnībā????
Es ļoti mēģinu piedomāt pie tā ko ēdu, cenšos nepirkt gardumus, bet paiet laiks un es atkal noeju no ceļa?
Es noteikti dalīšos ar saviem procesiem un idejām, ko pati testēju uz sevi. Varbūt kaut kas noderēs arī tev 🙂
Sveiki, mani sauc Lelde un es apēdu savu stresu, slikto pašsajūtu, neapmierinātību…. es to saprotu… bet tajos brīžos, kad siera gabals no ledusskapja pazūd nemanot… saprašana vairs nelīdz… un tad attopos ar vainas apziņu… kam man to vajadzēja. Ir bijis, kad nemanot esot ilgsstošā stresā uzēdu pāris mēnešos 10kg… Tagad mēģinu sevi disciplinēt… nodarbināt ar sportu… ķert labas emocijas… bet uznāk melnie punkti… un ēdu visu kas pa rokai… un atkal attopos vainīga par to… apburtais ēšanas loks…
Stresa ēšana un vainas apziņa iet roku rokā. Es šobrīd vairāk mēģinu koncentrēties nevis uz pašu ēšanu un tās aizliegšanu, bet mēģinu izprast, kas notiek ar manām emocijām un kā es tās varu noķert ātrāk par brī siera aprīšanu 🙂
Paldies, paldies par dalīšanos. Tu neesi viena! Mani sauc Sintija un es apēdu visu saldo,kas tiek atnests no veikala. Bērnībā ēdu cukuru ar karoti,jo nekā cita nebija. Par sevi esmu sapratusi,ka sasodīti iegāž apziņa,ka man neiet labumā. Ja tas viss aprītais kaut kur parādītos, noteikti būtu vieglāk. Papildus manām attiecībām ar cukuru šobrīd ir aktuāls jautājums par bērnu attiecībām. Bijām stingrie vecāki,kas līdz 2 gadiem ļoti sargāja bērnus no cukura( paši rokām končas pa kluso),nu ir tā,ka bērni nemāk apstāties,ja tiek pie saldumiem. Nezinu,vai tas ir iedzimts,vai aizlieguma rezultātā.
Mums šobrīd arī ir aktuāls jautājums par bērnu un viņa attiecībām no saldumiem. Man šādos jautājumos ļoti patīk konsultēties ar kādu zinošāku speciālistu, kas izstāsta idejas un iespējas, ko un kā var darīt. Visticamāk, par šo jautājumu arī sazināsimies ar psiholoģi.
Paldies par šīs tēmas celšanu!
Eju pilnīgi tos pašus soļus.. un māju galvu pie visām pazīmēm par to.. Šis raksts nāk kā zibens spēriens īstajā vietā un laikā! Paldies!
Kāds prieks, ka raksts iespēra! Ak, kāds prieks, ka tas noder ne tikai man ??
Sveiki, mani sauc Ieva, un es apēdu stresu un emocijas. Šobrīd, jau vairāk kā gadu dzīvojot pa māju, kad visas bērnu un mājas rūpes gulst uz mani, vakaros, kad puikas jau čuč un vīrs vēl nav pārnācis, es ēdu “kaut ko saldu”. Nervs atlaižas un vajag kaut ko sev. Darba periodā noēdu stresu, atnākot mājās un bāžot mutē randomā pilnīgi visu pēc kārtas. Ir arī labie periodi, bet uznāk arī tādi, kad varētu apēst arī otru pusi tortes, tik tā sirdsapziņa brēc. ?
Paaaaldies, ka padalījies, Ieva! ?